Madonas BJSS basketbols

Šodien atkal pārliecinājos, ka trenerim jādara nevis 10, bet visi 100 darbi, tikai ne pats galvenais — trenēšana. Lūgts 50 vietu autobuss, bet paldies par 40, tāpēc U11 komandas, kas otro gadu pēc kārtas kļuva par Latvijas čempioniem, daudzi vecāki, radi un draugi brauca ar savām mašīnām. Labi, ka paralēli notiekošajai nometnei-arī citu komandu 20 zēni varēja būt kopā ar saviem biedriem un draugiem. Kopā Madonu šodien pārstāvēja kādi 90 cilvēki, par ko liels paldies Cipruss.
Un tomēr apbalvošanas laikā trenerim vēl jārisina, kur nolikt autobusu, un jāsedz arī šie izdevumi. Darba vietā reizēm jūties kā cietumā: viss zem atslēgas, viss caur priekšniecību -uzraugiem, kas nosaka toni. Brīžiem šķiet, ka ne es, ne bērni tur īsti neesam gaidīti. Arī par vecākiem un skatītājiem, kas kaut ko nomet zemē, ģērbtuvēs vai tribīnēs, varētu stāstīt atsevišķu stāstu. Par ikdienas darba procesu, par Kanādas kļavas grīdas tīrību un pretslīdi pat grūti runāt. Ja kaut kas nav kārtībā vai kādam bērnam sāp un vecāki metas virsū, atkal trenerim viss jāsagremo, jāsalabo un jāatbild par visu. Prieks par izvēlēto profesiju pamazām pazūd. Varētu teikt, ka pēc gandrīz 30 darba gadiem vēl joprojām īsti neesmu iejuties Madonā un nomaksājis kredītus, lai gan pēc studijām mani no Rīgas aicināja sākt basketu Madonā, solot adekvātu algu un dzīvokli. Nekas no tā nepiepildījās. Varbūt naivi, bet ļoti žēl. Ceru, ka vismaz dakteriem un citiem speciālistiem tagad nebūs jānorij tik rūgta pieredze, ja viņus aicinās dibināt ģimenes un veidot labāku vidi.

Trenera darbā ir arī gaišie brīži. Pēc daudziem gadiem Arēnā satikt bijušo audzēkni Točs– Latvijas čempionu, kurš šodien ir viens no Latvijas labākajiem pludmales volejbolistiem. Lepnums bija redzēt, ka arī viņa dēls Junioru NBA izcīnīja bronzas medaļu.
Tāpat sirds bija pilna prieka, redzot un sajūtot viņa patieso atbalstu jaunajiem basketbolistiem. Tie ir mirkļi, kas atgādina, kāpēc šis darbs ir tā vērts.
Taču ir arī otra puse. Vēl viens bijušais audzēknis – Latvijas čempions, Eiropas U18 čempionāta bronzas medaļnieks un nu jau arī bijušais kolēģis. Iespējams, tieši šādu problēmu un nepietiekamā atbalsta dēļ viņš vairs nav mans kolēģis. Pat nepieminēšu citu sporta skolu atbalstu vienai komandai ar diviem treneriem, kur nu vēl tādu iespēju kā pieejams fizioterapeits, kurš bērniem būtu nepieciešams ikdienā – pirms, pēc treniņiem un spēlēm.
Tas liek nopietni aizdomāties par basketbola nākotni mūsu novadā. Ja cilvēki, kuri ar sirdi strādā bērnu labā, pamazām aiziet, tad jautājums vairs nav par vienu treneri. Jautājums ir par to, kādu nākotni mēs veidojam mūsu bērniem un sportam kopumā.

Un gribētos piemetināt, ka tuvojas vēlēšanas. Iedzīvotāji vēlas būt motivēti, sadzirdēti un redzēt, ka viņu darbs un uzticība tiek novērtēta.
Gribētos, lai Madona tiešām būtu augstāk — ne tikai vārdos, bet arī darbos. Varbūt kopā varam kaut ko mainīt.🏀