01/10/2026
VIEGLATLĒTIKAS VĒSTURES CETURTDIENA AR ANDRI STAĢI!
Tēma: tāllēkšana.
Ikvienas modernās vieglatlētikas disciplīnas pirmsākumi meklējami sirmā senatnē. Cilvēkiem vienmēr bijusi vēlme būt ātram, stipram, izturīgam un atsperīgām. Ar laiku radās iespējas arī sacensties savā starpā. Spilgts piemērs ir sengrieķu olimpiādes. Vispirms bija sprints, vēlāk arī mešanas un garāki skrējieni. Kā vienīgā lēkšanu disciplīna senajiem grieķiem bija tāllēkšana. Tieši tāllēkšana vienmēr aizrāvusi ar savu vienkāršību. Tālam lēcienam pietiek ar trim, tiesa – ļoti svarīgiem komponentiem: ātru ieskrējienu, augstu lēcienu un efektīvu piezemēšanos. Tieši šī vienkāršība ir tāllēcēju veiksmju un arī problēmu iemesls.
Tā kā vairums modernās vieglatlētikas pirmsākumi meklējami XIX g.s. Britu salās, tad arī tāllēkšana nav izņēmums. Pirmie dokumentētie rezultāti fiksēti sacenšoties derībās (uz naudu - tātad profesionāli). 1827.g. kāds Ādams Vilsons aizlēcis 5,41 m. Tolaik Britu salās bija ierasts, ka skrēja un lēca uz derībām. Savukārt amatieru – britu un vēlāk arī amerikāņu koledžu un universitāšu studentu sacensībās jau 1863.g. tika pārvarēta 6 metru robeža (6,375 m). Ilgi nebija jāgaida arī līdz nākamās – septiņu metru robežas pārvarēšanas. To 1874.g. paveica īrs pēc tautības (Īrija tolaik bija Britu impērijas sastāvā) – Džons Leins,kurš sacensībās Dublinā aizlēca 7,05 m. Toties ceļš uz nākamo “sapņu robežu”- astoņu metru tālu lēcienu bija ilgs un daudziem pārsteigumiem bagāts.1935.g.25.maijā ASV studentu sacensībās Annarborā leģendārā Džesses Ouena viens no sešiem todien sasniegtajiem pasaules rekordiem (!!!) bija arī 8,13 m tālais lēciens jau pirmajā mēģinājumā (ar 1,5 m/sek. ceļavēju). Neaizmirsīsim, ka šo rekordu tikai pēc 25 gadiem laboja cits amerikānis Ralfs Bostons (1960.g. – 8,21 m).Deviņu metru robeža vēl nav pārsniegta – pat ne ar vēja palīdzību, jo Bobs Bīmons (1968.g. -8,90 m), Maiks Pouels ( 1991.g. – 8,95 m un 1992.g. – 8,99w m) un pat kubietis Ivans Pedrozo (1995.g. -8,96 m ar neleģitīmu vēja mērījumu) to vēl nespēja. Tomēr šis ceļš 117 gadu garumā – no 7,05 m tāla lēciena līdz 8,95 m tālam lidojumam ir daudziem interesantiem notikumiem bagāts, kuri bez šaubām ir ierakstīti vieglatlētikas vēsturē.
Pirmajās olimpiskajās spēlēs 1896.g. Atēnās sacensībās tāllēkšanā startēja piecu valstu deviņi dalībnieki un par pirmo olimpisko čempionu kļuva Ellerijs Klarks no ASV ar pat tiem laikiem pieticīgu rezultātu – 6,35 m. Tolaik britu un amerikāņu tāllēcēji jau bieži lēca tālāk par 7 metriem. 1896.g. rudenī Austrālijā Metjū Rozengreivs aizlēca 7,20 m.
Tieši XIX g.s. pēdējos četros gados strauji progresēja divu amerikāņu – Maijera Prinsteina un Elvina Kreincleina rezultāti. Divu gadu laikā viņi pārmaiņus septiņas reizes paaugstināja tolaik vēl neoficiāla pasaules rekorda atzīmi. 1898.g. M. Prinsteins – 7,235 m, tad pieckārt E. Krencleins (no 7,29 m līdz 7,43 m), bet galavārdu 1900.g. aprīlī tomēr teica M.Prinsteins –sacensībās Filadelfijā veicot 7,50 tālu lēcienu. Abi nesamierināmie sāncenši piedalījās arī Parīzes olimpiskajās spēlēs 1900.g. jūlijā. Šoreiz pārāks bija A.Krencleins – 7,185 m, sāncensi pārspējot par vienu centimetru.
1900.g. rudenī pasaules tāllēkšanas līdera lomu pārņēma īrs Peters O’Konnors – 7,51 m. Vēl pēc gada viņš aizlēca jau 7,61 m un 1912.gadā jaundibinātā IAAF šo viņa rezultātu apstiprināja par pirmo oficiālo pasaules rekordu. Savukārt M. Prinsteins 1904.g. uzvarēja olimpiskajās spēlēs. Nākamais ieraksts pasaules rekordu tabulā tika veikts tikai 1921.gadā,kad ASV Hārvardas universitātes students Eds Gurdēns studentu sacensībās Kembridžā aizlēca 7,69 m.
Savukārt 1924.g. Parīzes olimpiskajās spēlēs sasniegtais rekords – 7,76 m, pasaules rekordistu hronikā ierakstīts jau kā pārsteigums. ASV vieglatlēts Roberts Ležandrs Parīzē ieradās kā daudzcīņieks un piedalījās tolaik vēl populārajā pieccīņā. Jau pirmajā disciplīnā – tāllēkšanā viņš sasniedza jaunu pasaules rekordu – 7,76 m. Dienu vēlāk, kad olimpieši sacentās tāllēkšanā, uzvarēja cits viņa tautietis Deharts Habards, bet ar tikai 7,445 m tālu lēcienu. R.Ležandrs Parīzē kļuva par pasaules rekordistu, bet pieccīņā palika pat bez medaļas, ierindojoties ceturtajā vietā. Tieši D.Habards jau nākamajā gadā sasniedza jaunu pasaules rekordu – 7,89 m. Tas jau bija tuvu pēc tolaik pieņemtajās angļu mērīšanas sistēmas - 26 pēdu (7,9248 m) robežai.
Nedaudz arī par tāllēkšanas tehniku. Var domāt, kas tur sarežģīts – ātrs ieskrējiens, spēcīgs atspēriens un spēja lidojuma beigās pēc iespējas tālāk izmest kājas. Tāllēkšanas pirmsākumos bija pats primitīvākais veids- pēc atspēriena pievelkot ceļus tuvāk zodam, lidot līdz kājas pieskarās smiltīm. Laikā, kad pasaules rekords jau pārsniedza 7,5 m atzīmi, labākie rezultāti bija tiem, kuri lēciena laikā veica gaisā atliecot muguru. Pat leģendārā Džeses Ovena pasaules rekords (8,13 m) netika vēl sasniegts ar tagad jau tik pierastajām “šķērītēm”.
Kārtējais tāllēkšanas rezultātu progresa posms atkal bija olimpiskajā 1928.gadā. Īsi pirms spēlēm Amsterdamā 1928.g. ASV olimpiskās atlases sacensībās Eds Hamms aizlēca 7,90 m. Viņš uzvarēja arī olimpiskajās spēlēs – 7,73 m. Sudraba medaļa tika Silvio Katoram no Haiti – 7,58 m. Tieši ar šo eksotiskās Karību salu valstiņas Haiti vieglatlētu, kurš starp citu bija arī Haiti futbola komandas kapteinis, saistās vēl divi interesanti fakti. Jau pēc olimpiskajām spēlēm sacensībās Parīzē S.Kators sasniedza jaunu pasaules rekordu – 7,93 m, kuru pēc trim gadiem Tokijā laboja tolaik Japānas horizontālo lēkšanu skolas labākais pārstāvis Čuhejs Nambu – 7,98 m. Otrs interesantais fakts par S.Katoru ir tas, ka viņa rekords (7,93 m) vēl pēc 98 gadiem (!!!!) joprojām ir Haiti nacionālais rekords.
Beidzot nonākam līdz 1935.g. 25.maijam, kad ASV NCAA studentu “ Big 10” konferences čempionātā Annarborā 22-gadīgais Džesse Ovens veica divus vieglatlētikas vēsturē ierakstītus notikumus: kā pirmais pasaulē tālumā aizlēca tālāk par astoņiem metriem (8,13 m) un 45 minūšu laikā laboja sešus pasaules rekordus.
Vispirms viņš pl.15.15 100 jardu distanci noskrēja 9,4 sek. Tad devās uz tāllēkšanas sektoru, kurā ieskrienoties pa zāles celiņu veica tikai vienu lēcienu. Sekoja starts 200 m/ 220 jardu distancē un tiesneši fiksēja rezultātu 20,3 sek. un pl.16.00 vēlreiz starts 200 m / 220 jardu barjerskrējienā – 22,6 sek. Pēc gada, vēl pirms sava fenomenālā starta Berlīnes olimpiskajās spēlēs Dž.Ovens kā pirmais sprinteris pasaulē arī 100 m veica ar jaunu pasaules rekordu – 10,2 sek. Berlīnē Dž.Ouens veica kaut ko tiem laikiem nepieredzētu: četras zelta medaļas 100 m,200 m, 4x100 m un tāllēkšanā. Arī Berlīnē Dž.Ouens aizlēca tālāk par astoņiem metriem – 8,06 m, bet ar ceļavēju.
Gadsimta ceturksni – līdz pat 1960.gadam Dž.Ouena rezultāts 8,13 m bija kā spoža, bet tāla zvaigzne. Līdz pat 50-to un 60-to gadu mijai tāllēcējus, kurai aizlēca vismaz astoņus metrus, varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kas tad bija Dž Ouena lieliskā pasaules rekorda pamatā ? Vispirms un galvenokārt – ieskrējiena ātrums. Ne velti viņš bija pasaules rekordists abās sprinta distancēs. Arī spēcīgs atspēriens un dabisks lidojums līdz pat piezemēšanai. Tāllēkšanas vēsturē ir ierakstīts vēl tikai viens šāds spožs piemērs – Karls Luiss. Par viņu nedaudz vēlāk.
Tātad – 25 gadus pēc Dž.Ouena rekorda lēciena, tālēkšanas sacensībās jau bija divi favorīti: vienaudži – Ralfs Bostons (ASV) dz.1939.g. un Igors Terovanesjans (PSRS) dz.1938.g.Pirmais 8 metru robežu pārvarēja I.Terovanesjans. 1959.g., būdams jau 1958.g. Eiropas čempions, viņš aizlēca 8,01 m. R.Bostona pirmais 8 metru lēciens bija 1960.g. vasarā – 8,03 m. Tomēr jau īsi pirms Romas olimpiskajām spēlēm – 12.augustā Volnatā Ralfs kļuva par pasaules rekordistu – 8,21 m. Romā viņš kļuva arī par olimpisko čempionu (8,12 m).1961.gadā R.Bostons pasaules rekordu laboja pat divkārt – jūlija vidū Maskavā PSRS un ASV vieglatlētu “Gadsimta mačā” aizlecot 8,28 m.
Nākamajā gadā I.Terovanesjans 31.maijā uzvarējis pirmajos “Rīgas kausos” ar rezultātu 7,85 m, devās uz Armēniju un 10.jūnijā Erevanā nelielā pretvējā aizlēca 8,31 m. Tikai pēc diviem gadiem, gatavojoties Tokijas olimpiskajām spēlēm R.Bostons vispirms atkārtoja (8,31 m), bet olimpiešu atlases sacensībās septembra vidū Modesto arī atguva rekordista titulu – 8,35 m. Diemžēl lietainajā Tokijā viņš nespēja pielāgoties laika apstākļiem un ar rezultātu 8,03 m piekāpās britu tāllēcējam Linnam Dēvisam (8,07 m).
1968.gada olimpiskās spēles bija paredzētas Meksikas augstkalnē – 2248 m virs jūras līmeņa. Pie tam uz revolucionāri jauna skrejceliņa un sektoru klājuma – tartāna. 1967.g. 19.oktobrī Mehiko olimpiskajā stadionā, pirmsolimpiskās nedēļas ietvaros Igors Terovanesjans, iemēģinot šos apstākļus, atkārtoja R.Bostona rekordu (8,35 m).
Gatavojoties startam Mehiko, I.Terovanesjans PSRS čempionātā Ļeņinakanā (tagad – Gjumri) arī augstkalnes apstākļos aizlēca 8,28 m (ar minimālu pārkāpumu pat 8,67 m), bet R.Bostons līdzīgos augstkalnes apstākļos Flagstafā (ASV) pat 8,37 m (ar vēju). Nākamais olimpiskais čempions Bobs Bīmons (dz.1946.g.) spēlēm kvalificējās kā ASV čempions ar personīgo rekordu – 8,33 m.
Mehiko 18.oktobris. R.Bostons kvalificējās finālsacensībām ar jaunu olimpisko rekordu – 8,27 m, bet B.Bīmons – ar 8,19 m tālu lēcienu.
19.oktobrī,pl.15.40 savu pirmo lēcienu veica Bobs Bīmons. Ceļavējš 1,9 m/sek. Pēc ātra ieskrējiena sekoja augsts un slaids lidojums ar burtiski primitīvu piezemēšanos, bez jebkādas pārvelšanās uz sāniem. Bobs vēl veica arī it kā vienu lēcienu no vietas.
Toties tiesneši bija neizpratnē. Bedres sānos novietotā vizuālā mērīšanas ierīce nebija paredzēta tik tālam lēcienam. Rezultātu izmērīja ar mērlenti un tad, kad tika paziņots rezultāts – 8,90 m, sajūsmā bija skatītāji, šokā pats sportists, bet neizpratnē sāncenši. Arī pats B.Bīmons tikai pēc kāda laika saprata vienīgi to, ka viņš pirmo reizi pārsniedzis ASV joprojām tik ierasto angļu mērīšanas sistēmas 29 pēdu robežu, labojot pasaules rekordu par vairāk nekā pusmetru, jeb gandrīz divām pēdām.
Šokā bija arī sāncenši. Lai gan pats B.Bīmons veica vēl tikai vienu lēcienu (8,04 m), tikai vēl pieci lēcēji pārsniedza 8 metru robežu. Sudraba medaļa Klausam Bēram (VDR) – 8,19 m. Bronza – R.Bostonam, bet I.Terovanesjans palika ceturtais.
Žurnālisti šo fenomenālo sasniegumu nodēvēja par XXI gadsimta rekordu. Pēc tam daudz tika spriests par rekorda “arheoloģiju”. Visi bija vienisprātis – augstskalne ! Ne velti visās trijās sprinta un abās lēkšanu disciplīnās vīriešiem Mehiko tika laboti pasaules rekordi. Sievietēm – 100 m,200 m un tāllēkšanā. Arī maksimāli pieļaujamais ceļavējš. Tomēr galvenokārt paša rekordista fiziskā sagatavotība, ieskrējiena ātrums un racionāla lidojuma fāze.
Lai gan Boba Bīmona rekordam paredzēja vismaz 32 gadu ilgu mūžu – līdz XXI gadsimtam, nopietna gatavošanās pārspēt to sākās jau 80-gados. Arī šoreiz ar divu izcilu ASV vieglatlētu centieniem. Vispirms bija Karls Lūiss (dz.1961.).Pirmo lēcienu tālāku par 8 metriem viņš veica 18 gadu vecumā – 1979.g. -8,08 m. Jau 1981.g. viņš aizlēca 8,62m. Pēc diviem gadiem ASV čempionātā Karls aizlēca jau 8,79 m, kļūstot arī par pirmo pasaules čempionu (8,55 m).Pie tam viņš bija ātrākais arī 100 m sprintā, jo regulāri veica šo distanci ātrāk par 10 sek. Līdz izšķirošajam “duelim” 1991.g. pasaules čempionātā Tokijā K.Lūiss jau bija divkārtējs pasaules un olimpiskais čempions kā sprintā, tā tāllēkšanā.1988.g. Seulas olimpiskajās spēlēs, pateicoties skandalozā Kanādas sprintera Bena Džonsona (9,79 sek.) diskvalifikācijai, viņš kļuva arī par pasaules rekordistu 100 m sprintā – 9,92 sek.
Ievērojami pieticīgāk savu tāllēcēja karjeru sāka divus gadus jaunākais Maiks Pouels. Pirmais astoņu metru lēciens 1983.g. (8,06 m). 1988.g. Seulā viņš ar jaunu personīgo rekordu – 8,49 m bija otrais pēc K.Lūisa. 1990.gadā – 8,66 m. Tiesa, sprinta dotības Maikam bija pieticīgākas – vienīgais zināmais sacensību rezultāts 100 m skrējienā – 10,45 sek. Toties ieskrējienā tāllēkšanas sektorā viņš spēja attīstīt lielāku ātrumu, kuru savienoja ar spēcīgu atspērienu un ļoti racionālu lidojuma fāzi.
1991.g. pasaules čempionāta tāllēkšanas sacensības notika 30.augustā. Dienu iepriekš – kvalifikācijas sacensībās Karls Lūiss bija veicis lielisku, favorīta cienīgu – 8,56 m tālu lēcienu. Maiks Pouels – pieticīgāk – 8,19 m. Pat ar 8,00 m tālu lēcienu finālistu ducī neiekļuva Eiropas un PSRS rekordists Roberts Emmijans (8,86 m).
Maiks Pouels sāka ar pieticīgu 7,85 m tālu lēcienu, uz ko Karls Lūīss uzreiz atbildēja ar 8,68 m. Otrie lēcieni: Maiks – 8,54 m, Karls – x. Trešajā kārtā K.Lūiss veic 8,83 m tālu lēcienu, bet ar stipru ceļavēju. Pirmajā fināla mēģinājumā – 8,91 m ! Pasaules rekords diemžēl izpaliek, jo atkal ceļavējš ir +2,9 m/sek.
Piektajā lēcienā Maiks Pouels aizlec 8,95 m un gavilē. Arī ceļavējš ir normas robežās – tikai 0,3 m/sek. Karls Lūiss veic tālu lēcienu – 8,87 m, kas ir arī jauns personīgais rekords un trešais visu laiku labākais rezultāts.
Kopš B.Bīmona 8,90 m tālā lēciena bija pagājuši 23 gadi, bet kopš Maika Pouela pasaules rekorda 8,95 m – jau 35 gadi. Kurš būs nākamais pasaules rekordists un kurš kā pirmais iekaros deviņu metru robežu ?
Astoņu metru tāli lēcieni joprojām ir pietiekoši augsta līmeņa rezultāti. Pasaules klase jau ir 8,40 m – 8,50 m. Kopš 1991.g. vistuvāk pasaules rekordam tikuši Dvaits Filips (ASV) – 8,74 m (2009.g.), Irvings Saladino (Panama) – 8,73 m (2008.g.), arī Ivans Pedrozo (Kuba) – 8,96 m (1995.g. Itālijas augstkalnē ar neleģitīmu vēja mērījumu).
91 gada laikā (1936.g. – 2026.g.) vieglatlētikas statistiķi ir fiksējuši 1123 tāllēcējus, kuri lēkuši vismaz 8,00 m. Viņu vidū ir arī pieci Latvijas tāllēcēji: Latvijas rekordists Artūrs Āboliņš -8,11 m, Elvijs Misāns – 8,08 m, Juris Tone (1983.g.) – 8,07 m, Andrejs Tolstiks – 8,02 m un Andris Strīķis – 8,00 m. Ar vēju arī Dainis Bērziņš – 8,08 m.
Sagatavoja: Andris Staģis
